Ēriks Vilsons viesojas Rēzeknes Valsts 1. ģimnāzijā ar monoizrādi “Piens”
Ar lepnumu varam teikt, ka jau tradicionāli reizi gadā pie mums ģimnāzijā varam sastapt lielisko aktieri Ē. Vilsonu. Šogad viņš viesojās ar monoizrādi “Piens”.
Lūk, 11. klases ģimnāzistu viedokļi pēc piedzīvotā:
Man patika, ka Ēriks Vilsons dalījās ar savu dzīves pieredzi. Man bija grūti brīžiem uztvert dzeju, jo tā tika stāstīta ļoti ātri. ( Ilze)
Man patika, kā Ēriks Vilsons mijiedarbojās ar auditoriju. Es neesmu pieradusi klausīties tik daudz dzejas, es lielāko daļu nesapratu. Man šī izrāde lika aizdomāties par politisko situāciju. Tomēr šāda veida izrāde man likās pārāk sarežģīta. (Ieva)
Es neesmu pieradusi dzirdēt tik daudz dzejas, man patika aktiera Ē. Vilsona sadarbība ar publiku, tomēr izrāde šķita par sarežģītu. (Daniela)
Man ļoti patika klausīties Ēriku Vilsonu. Viņa balss piesaistīja uzmanību. Katrs viņa vārds skan kā rūpīgi nosvērts un patiesi pārdzīvots. (Dominika)
Man ļoti patika, ka Ēriks Vilsons stāstīja visu ar patiesām emocijām, katrs vārds skanēja dzīvi un aizraujoši. Viņa stāstījums lika man sajust, it kā es pati piedzīvotu to, par ko viņš runāja. (Alīna)
Man šis darbs rosināja ļoti interesantas sajūtas, jo apvienot tik daudz dzejoļus un vienlaikus improvizēt bija ļoti aizraujoši un izglītojoši. Pateicoties šodienas pasākumam, es labāk iepazinos ar Imanta Ziedoņa dzeju. (Jūlija)
Man patika šajā izrādē Ē. Vilsona poētiskā runas maniere un arī pats tēls. Kaut arī dzeja man nav tuva, šī izrāde bija aizraujoša. (Jūlija)
Godīgi sakot, tas man bija jauns pieredzes veids un klausīties nebija viegli. Tomēr man patika, kā Ēriks Vilsons dalījās ar savu pieredzi, viņš stāstīja dzīvīgi un emocionāli. (Valērija)
Kopumā Ērika Vilsona monoizrāde “Piens” man nepatika, taču bija dažas lietas, kas man patika. Piemēram, man patika, ka viņš uzdeva tādus jautājumus kā: “Kas ir dzeja?” Man arī patika, ka monoizrāde ir balstīta uz Imanta Ziedoņa darba “Poēma par pienu”, jo man patīk Imanta Ziedoņa darbi. (Amanda)
Šodienas izrāde “Piens” man šķita pārāk sarežģīta ,manuprāt, bija grūti uztvert dzeju. (Anna)
Es pirmo reizi klausījos dzejoli no aktiera un man šī izrāde iepatikās ar to, ka tur aktieris stāstīja ar skaidru, zemu balsi, viss saturs bija saprotams, pastāstīja savus interesantus stāstus no dzīves, arī apģērbs bija stilīgs, kopumā man viss patika.(Arvis)
Man šo izrādi “Piens” bija grūti saprast, jo man patīk citi sižeti, bet Ēriks Vilsons savā stilā interesanti stāstīja, un viņam bija piemērots apģērbs. (Nikita)
Manuprāt, izrāde bija aizraujoša un pievilcīga, jo E. Vilsons bija glīti ģērbies, viņam bija pārliecinoša un aizrautīga runa, kā arī savā runā izmantoja latviešu literāros darbus. (Rihards)
Manas domas par Ērika Vilsona izrādi ,, Piens” ir ļoti pozitīvas. Izrādes laikā aktieris ļoti labi spēja noturēt skatītāju uzmanību. Šajā izrādē es jutos kā hipnotizēts, jo visu laiku skatījos uz aktieri. Mani pārsteidza Ērika vēstures zināšanas. Patika viņa mīmika. Šis aktieris mani ļoti pārsteidza. Ja būs iespēja apmeklēt kādu Ērika Vilsona izrādi ārpus skolas, tad noteikti šo iespēju izmantošu.(Armands)
Šodien mums bija iespēja apmeklēt monoizrādi ,,Piens”. Izrāde notika 11. klases posmam diezgan šaurā skatītāju lokā.
Stāstītājs bija sagatavojies šim priekšnesumam, paņemot savu galdiņu, iededzinot sveci un izmantojot portfeli ar grāmatām. Ērikam Vilsonam ir pramses strādāt ar publiku, jo stāstījumi nebija lasīti, dzejoļi skandināti no galvas, kā arī izteiksmīga runāšana. Ir pamanāmas aktiera prasmes, jo sadarbība ar publiku momentiem bija ļoti aktīva un nepierasta.
Kopsummā pieredze interesanta, neierasta, līdzīgu izrādi jau biju apmeklējusi, taču šoreiz tā bija tēlaināka un dziļāka.
Šodien es apmeklēju 4.stundas laikā Ērika Vilsona izrādi ,,Piens”, kur bija stāstīts par mātes pienu, kā tas ietekmē cilvēka rīcību. Piemēram, cilvēki, jaunatne, kuri nevar parūpēties par sevi un viņu vietā to dara, piemēram, mamma, tie tiek saukti kā lietotāji mātes pienam. Savukārt, tie, kas nelieto mātes pienu, var parūpēties par sevi. Ēriks Vilsons stāstīja arī par savas dzīves pieredzēto, kā veicās viņa dēlam Martiņam (ja nešaubos) ar dzejoli. Stāstīja par savu attieksmi pret eksāmeniem, kad bija 14 gadi. Priekšnesums bija diezgan interesants, bet sajaukts. Bija jāsasprindzina nedaudz smadzenes, bet man patika.
Šī monoizrāde “Piens” daudz lika apdomāt, padomāt un pārdomāt. Ērika Vilsona emocionālais, izteiksmīgais un ar žestiem piepildītais stāstījums ievilka tajā visā kā tāds viesulis. Stāstīšanas laikā viņa pievēršanās vienai personai, lai pievērstu uzmanību un lai persona klausītos, radīja ļoti interesantu sajūtu — it kā tajās piecās sekundēs esi viens pret viens ar viņu. Aktieris stāstīja par tādām tēmām kā Latvija, karš, Padomju Savienība un uzsvēra mātes lomu katra cilvēka dzīvē.
Arī pieskaršanās viņa dzīves notikumiem bija ļoti interesanta un amizanta, piemēram, tas, kā viņš iemīlēja dzeju, un arī tas, kā iepatikās dzeja viņa dēlam.
Ērika Vilsona monoizrāde “Piens” bija emocionālā, bet arī jocīga. Vilsons pārliecinoši stāstīja, bet nebija pilnībā viss saprotams. Sižetu brīžiem bija grūti uztvert un šķita par garu, kā arī brīžiem bija garlaicīgi. Mūzika un gaismas radītu atmosfēru, bet, diemžēl, to nebija. Kopumā monoizrāde atstāja neitrālu iespaidu – nebija slikta, bet arī īpaši neaizrāva.
Šodien mēs apmeklējām aktiera Ērika Vilsona izrādi “Piens”. No paša sākuma bija interesanti paklausīties, bet uz beigām, ja godīgi, jau bija nedaudz apnicis. Momentiem bija grūti saprast domu. Viņš stāstīja par savu dzīvi, dažādām situācijām, kā arī lasīja dažādus dzejoļus. Aktieris ļoti emocionāli un aizraujoši stāstīja.
Kopumā izrādes apmeklējums pagāja labi, bet personīgi man ne visai interesē šāda veida pasākumi.
Man ne ļoti patika šī monoizrāde, jo man nekad neinteresēja skatīties izrādes, kur stāv viens cilvēks un runā monologu, jo sākumā vēl ir interesanti klausīties, bet pēc tam paliek garlaicīgi un grūti koncentrēties, ko vispār stāsta un par ko iet runa. Manuprāt, tāda veida izrāde, kur viens cilvēks stāv un lasa dzejoļus, vairāk patīk cita vecuma cilvēkiem vai tiem, kurus ļoti interesē lasīšana, dzeja. Bet, ja objektīvi, Ēriks Vilsons ļoti labi visu stāsta, ar emocijām, lieliski izsaka jūtas, vienkārši man tas neinteresē.
Šodien notika monoizrāde “Piens”, kuru spēlēja Ēriks Vilsons. Ērikam Vilsonam labi padevās uzstāties, jo viņš ļoti emocionāli un interesanti stāstīja. Tomēr, neskatoties uz to, ka Ēriks Vilsons stāstīja emocionāli, man šī izrāde neradīja interesi, jo, godīgi sakot, mani nekad neinteresēja tēmas, kas ir saistītas ar dzeju un man tas likās neinteresants. Bet, manuprāt, ja Ēriks Vilsons stāstītu par kādu man interesējošu tēmu, tad man būtu interesanti, jo Ēriks Vilsons to pastāstītu interesanti un emocionāli. Arī es nesapratu dažos momentus, par ko ir stāsts, jo vārdi bija tik gudri un interesanti, ka nevarēju uzķert domu.
Tātad, monoizrāde “Piens” neradīja man nekādu interesi, bet man patika, kā Ēriks Vilsons uzstājās – emocionāli.
Izrāde nebija slikta, ļoti emocionāla un sadzīviska, izrādes laikā varēja iejusties viņa lomā. Patika arī Ērika mijiedarbība ar publiku, bieži skatījās acīs, dažkārt bija sajūta, ka skatās taisni dvēselē. Kā arī man ļoti patika viņa runas stils, tā ir daiļa un tīra, patiešām prieks klausīties! Taču dažreiz likās, ka viņš pārspīlē ar emocijām, bet to es saistu ar to, ka viņš tomēr ir aktieris. Kopumā izrāde patika.
Izrādes laikā Ēriks stāstīja par savu pieredzi Rēzeknes un citu pilsētu izrādēs, kurās viņš pats bija piedalījies. Viņa vārdi bija dziļas domas pilni — runas laikā viņš aizskāra gan politiskas tēmas, gan arī mammas nozīmi savā dzīvē. Viņš dalījās arī ar sava dēla saskarsmi ar dzeju, liekot aizdomāties par mūsu pašu dzīves svarīgumu un sīkajām lietām. „Dzeja var palīdzēt atrast sevi,” teica viņš, liekot pārdomāt, vai tiešām tā ir. Ēriks runāja brīvi un izteiksmīgi, stāstot par dzejas nozīmi.
Godīgi sakot, man nepatika izrāde, viss bija nesaprotami un bija viss sajaukts. Bez šaubām, aktieris Ēriks Vilsons stāstīja visu ļoti izteiksmīgi, bet bija grūti izsekot līdzi. No sākuma iesāka stāstīt par savu sievu un dēlu, pēc tam sākās jau tikai izrāde “Piens”. Bija mazs ieskats vēsturē, bija teikts par kaut kādu gaļu un ka viss sākas ar dzīvnieku gaļu, pienu, vārdu sakot, pārtiku. Nevarēju arī saprast, kad aktieris izsaka savu komentāru, bet kad pieturas pie izrādes scenārija.
Manā skatījumā, izrādēm jābūt ar noteiktu struktūru, un vajag pie tās pieturēties.
Biju cerējusi uz interesantu un emocionālu priekšnesumu, taču izrāde mani īpaši neuzrunāja.
Izrādē piedalījās tikai viens aktieris, un viņš runāja ļoti monotoni. Tas lika manai uzmanībai ātri pazust, un man kļuva grūti sekot līdzi notikumiem. Arī izrādes doma man nebija līdz galam skaidra, tāpēc nevarēju saprast, ko autors ar to vēlējās pateikt.
Es labprāt paskatītos reālu teātra izrādi, kur piedalās vairāki aktieri un ir redzams gan sižets, gan skaidrs motīvs. Šādā izrādē, manuprāt, būtu vairāk emociju un dzīvīguma. Kopumā izrāde “Piens” man neatstāja spēcīgu iespaidu.
Šodien es apmeklēju Ērika Vilsona monoizrādi “Piens” Rēzeknes Valsts 1.ģimnāzijā.
Godīgi sakot, sākumā biju diezgan skeptisks un likās, ka šī izrāde būs garlaicīga. Taču izrādījās, ka izrāde bija jaudīga un lika sākt apdomāt pat tās lietas, par kurām neesi domājis. Pēc izrādes secināju, ka pat vienkāršs vārds, piemēram, piens, var nozīmēt kaut ko daudz vairāk, ja paskatās dziļāk. Kā arī patika tas, ka aktieris pievērsa mums uzmanību gan ar skatienu, gan ar žestiem. Kopumā, man patika, ka “Piens” nebija tikai par dzejas lasīšana, bet tika pieminēti arī stāsti no dzīves. Pēc šīs izrādes sapratu, ka dzeja var būt ļoti dzīva un spēj patiesi uzrunāt.
Šodien apmeklēju monoizrādi “Piens”, kurā uzstājās Ēriks Vilsons. Ē. Vilsons daudz stāstīja, iesaistīja un pārveidoja dzejā savu dzīves pieredzi un notikumus. Kaut es nesapratu, vai runa bija kaut kas izfantazēts vai arī īsti stāsti no dzīves, tie bija smuki pārveidoti dzejā. Ē. Vilsons arī iesaistīja vairāku autoru dzejoļus savos stāstos, kas palīdzēja aprakstīt situāciju vai arī bija lietoti situācijas norises laikā. Kopumā man patika, jo bija pilnīga atdeve skatītājiem, taču man šķita nedaudz par ilgu, jo uz beigām vairs nebija tik interesanti.
Monoizrāde, kuru redzēju šodien, izsauca man daudz pārdomu. Dzejoļa tematika un poēzija kopumā ir ļoti tuvas manai dvēselei. Ēriks Vilsons izcili nodeva emocijas, kuras tika izpaustas dzejoļos. Doma par to, cik māte ir nozīmīga, lika man aizdomāties un atcerēties par to, cik daudz viņa ir devusi man. Biju aizdomājusies arī par karu, par situāciju, kura kādreiz bija raksturīga Latvijai Padomju savienībā. Es esmu ļoti pateicīga skolai par šo iespēju redzēt un dzirdēt šo izrādi. Ērika priekšnesums paliks mana atmiņā uz ilgu laiku.
Šodien es apmeklēju monoizrādi, kur klausījos dažus dzejoļus. Aktieris sāka ar to, kādos posmos būs sadalīta izrāde. Vairāk viņš lasīja dzejoļus un stāstīja par situācijām no dzīves, piemēram, situācija ar dēlu un dzejoļa mācīšanos. Tieši es ne ļoti sapratu, kas tur notika, jo man bija grūti uztvert domas no dzejoļiem. Tomēr, es uzskatu, ka šo izrādi ir interesanti noklausīties, jo tas formāts ir neparasts un kādam var būt jauns. Bet kopumā man bija ļoti interesanti.
Monoizrāde man patika, protams, ne visai daudz esmu sapratis tieši saturiski. Man patika aktiera meistarība, cik ļoti pārliecinoši viņš uzstājās. No šī varu arī iegūt daudz pieredzes uzstājoties, piemēram, skolas pasākumos, arī mācību kaut kādos darbos. Piemēram, aizstāvot ZPD, būs ļoti svarīgi uzstāties droši un pārliecinoši, un no šīs monoizrādes noteikti varu paņemt šo spēju.
Šodien biju monoizrādē “Piens”, ko izveidoja Ēriks Vilsons. Man likās, ka šī izrāde būs savādāka, tomēr pirmo reizi tādu redzēju. Man ne īpaši patika izrāde, jo bija grūti saprast, kad viņš vienkārši stāstīja un kad lasīja dzejoļus. Tomēr tā bija diezgan emocionāla, jo viņš zināja, uz ko tieši labāk uzlikt uzsvaru.
Monoizrāde man patika, jo tajā bija jūtama spēcīga emocionalitāte un patiesa autora iesaiste un saikne. Emocijas mainījās ļoti dabiski – no klusākas noskaņas līdz spilgtam pārdzīvojumam, kas palīdzēja uztvert dzejoļu nozīmi dziļāk. Īpaši patika, ka mākslinieks sadarbojās ar publiku, veidojot dzīvu un personisku saikni. Tomēr robeža starp izrādē minēto dzejoļu sākumu un beigām nebija skaidri jūtama, sižets šķita nedaudz saplūdis. Man patika atsauce uz Imantu Ziedoni, I. Plintnieci, kā arī viņa paša bērniem un sievu, kas piešķīra monoizrādei dziļumu, ļāva konkrēti saprast, kāds bija Ē. Vilsona ceļš. Kopumā iespaids bija emocionāli spēcīgs un daudzas pārdomas rosinošs, jo man radās vēlme atkārtoti izlasīt dzejoļus, kā arī drūmās noskaņas šķita atbilstošas rudenim.
Šodien redzētā izrāde lika daudz pārdomāt gan klausoties runāto netiešā nozīmē, gan arī tiešajā. Monoizrāde aizskāra ļoti sabiedrībā būtiskas tēmas – gan par savtību, gan par neaizskaramību, arī vientulību. Ēriks Vilsons ar sava tembra maiņas spējām mani aizrāva tik ļoti, ka pazaudēju laika izjūtu un patiesi iedziļinājos stāstītajā. Šādas izrādes ir patiesi vērtīgi klausīties gan pieaugušajiem, gan skolēniem, jo katram tā interpretācija un rezonanse būs unikāla, un tā atšķirsies arī laikam ejot. Ļoti patika!
Sagatavoja S. Arbidāne
