Radošo darbu konkurss

Ir noslēdzies radošo darbu konkurss 7.-9., 10.-12.klases Latgales izglītības iestāžu skolēniem.

Konkursa mērķis: apliecināt un attīstīt radošās rakstīšanas prasmes, paust pieredzi un attieksmi, atklājot subjektīvi nozīmīgo radošajā darbā (esejās, domrakstos, dzejoļos).

Organizētājs: Rēzeknes Valsts 1.ģimnāzija, Rēzeknes pilsētas mācību jomu latviešu valoda, kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā vadītājas un skolotāji.

Konkursa tēmas:

  1. Mana kultūras izpratne un izpausme.
  2. “Laime ir tikai visu lietu kārtība.”            (Imants Ziedonis)
  1. “Ir na tikai četri vierzīni, bet ari pīci i seši – var īt na viņ iz prīšku, bet ari atpakaļ, pasagrīzt pa labi voi pa kreisi. Vēļ ir vertikalī vierzīni – krist iz zamašku i ceļtīs iz augšu.”     (Valentīns Lukaševičs)

Konkursa dalībnieki: Latgales novada izglītības iestāžu jaunieši divās vecumgrupās:

  • -7.-9.klase;
  • 10.-12.klase.

Tika saņemti 19 radošie darbi pamatskolas posma grupā un 13 radošie darbi vidusskolas posmā.

Žūrijas komisija:
Sandra Murinska, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas Ekonomikas un pārvaldības fakultātes docente,
Aija Mikele – Strušele, laikraksta “Rēzeknes Vēstis” žurnāliste, romānu autore, literātu biedrības “Rēzeknes ūdesnroze” vadītāja,
Ausma Sprukte, Latgales reģionālās televīzijas žurnāliste.

Konkursa rezultāti 7.-9.klašu skolēnu grupā:
1.vieta Viļānu vidusskolas 7.klases skolniecei Martai Bruzgulei (skolotāja Ilze Straujupe),
2.vieta Daugavpils Valsts ģimnāzijas 9.klases skolniecei Gunai Somai (skolotāja Ingrīda Kondratjeva),
3.vieta Rēzeknes 5.vidusskolas 7.klases skolniecei Katrīnai Štekelei (skolotāja Dzintra Circāne),
Atzinība Rēzeknes Valsts 1.ģimnāzijas 9.klases skolniekam Mārtiņam Mikažānam (skolotāja Indra Gailīte).

Konkursa rezultāti 10.-12.klašu skolēnu grupā:
1.vieta Riebiņu vidusskolas 11.klases skolniecei Agnijai Jemeļjanovai (skolotāja Diāna Bravacka),
2.vieta Rēzeknes Valsts 1.ģimnāzijas 10.klases skolniecei Guntai Kroičai (skolotāja Indra Gailīte),
3.vieta Riebiņu vidusskolas 10.klases skolniecei Lāsmai Jurkānei (skolotāja Diāna Bravacka),
Atzinība Riebiņu vidusskolas 11.klases skolniecei Anželikai Mihailovai (skolotāja Diāna Bravacka),
Atzinība Rēzeknes Valsts 1.ģimnāzijas 12.klases skolniecei Samantai Loginai (skolotāja Irēna Prikule).

Ieskats laureātu radošajos darbos

                                                                                                                Erisa

Īsmataina brunete nesteidzīgi izsmēķē savu ierasto nikotīna devu pie tukša veikaliņa, kas pieder kādam dīlerim, kurš nevis legāli iepērk šokolādes batoniņus „KEVIX”, bet gan zog tos no megacorp darbinieku mašīnām, kamēr tie savā starpā cīnās par pēdējo zemē nokritušo dolāru, un kurš pārdod nevienam nezināmā ražotāja enerģijas dzērienus pusaudžiem, kuri vēlas iedzert tripu ar ieprogrammētu piedzīvojumu, naivi domājot, ka vairs nekad neatgriezīsies realitātē.
– Nekādīgi nevar izprast, – jauniete pasmīnēja, – ka čips netiek ievietots mutē, bet gan smadzenēs, – viņa demonstratīvi norādīja ar kalsno pirkstu uz savas galvas kreiso puslodi, kur mati bija nevīžīgi noskūti.
– Hej, hej! Klusāk, kundzīt, neaizbaidi pircējus. Labāk ej, nezinu, paguli, jo izskatās, ka tavējos maisiņos zem acīm var ievietot vairākas kiberdekas !
– No neveikla muļķa dzirdu neveiklu salīdzinājumu. Adios!
Vietējā dīvaiņa remarkas viņu nemaz neaizskāra. Patiesībā – šajā kibertelpā nevienam nekas nerūpēja, it sevišķi tādi niecīgi incidenti. Taču, lai arī jaunietes acis bija noguruma pilnas, viņa joprojām tās pārgrieza, lēnām novirzot skatienu uz mākslīgās gaismas pārpildīto Erisu. Pilsētu bez cerībām, bez banāla prieka un kārtības. Pilsētu, kura noslīkst neona izkārtnēs, apšaubāmās reputācijas klubos, melnajās klīnikās un jau minētās “KEVIX” ēkās. Cilvēki šeit nemitīgi kaut kur steidzas kā aunu bars, viņu sejās redzams tikai izmisums, bet uzkrītošās reklāmas ar savu raibumu un bezjēdzību dedzina jau bez tā sauso acu radzenes. “Pērciet vienu kakla implantu un saņemiet plaukstas implantu bez maksas!” –uzmācīgi skandēja viena no tām.
-Hm, jauna plauksta man gan noderētu pēc neveiksmīga gājiena uz Night city . Sasodītie ielu samuraji … Kā es viņus… – jaunieti asi pārtrauca jau pazīstams dīleris.
-Kāpēc tu vēl esi šeit?! Vai es neesmu skaidri izteicies? Paskaties, kā cilvēki apiet tevi un līdz ar to arī manu veikalu! Škic, no šejienes prom!- viņš agresīvi piesita ar kāju, un likās, ka tūlīt no viņa galvas lēnām sāks izplūst tvaiks.
– Okey, okey, vari atdzesēties. Es jau dodos prom, – viņa smejoties atteica, skatoties uz savu lidojošo automašīnu YOVA, kas bija novietota pavisam netālu. Viņu patiesi uzjautrināja puiša reakcija.
Šodien autostāvvieta dīvainā kārtā ir tukša. Parasti šeit pulcējas simtiem, ja ne tūkstošiem elektro-eņģeļu. Ir svarīgi atzīmēt, ka rāmi vakari Erisā ir retums, tāpēc tos augsti novērtē. Bet no citas puses – ir skumji, ka vairāk nekā pusei pilsētnieku šis rāmums joprojām paliek svešs un neatklāts.
Vienlaicīgi skaitot, cik reizes savā dzīvē viņa bija redzējusi tik tukšu teritoriju, bet nezaudējot paškontroli, brunete ātri pārvarēja visas barjeras un kāpnes, kas gadījās uz ceļa, un pieskārās savam YOVA durvju sensoram, kas pavēra skatu uz maigu automašīnas salonu, kurā no radio nesteidzīgi skanēja elektroniskā mūzika, dāvājot imaginārās aizsardzības un miera sajūtu. Mākslīgais intelekts (MI) pasteidzās sasveicināties ar lietotāju.
-Nu, kā djelas, Rānija? Pedaļas vēl neesi atmetusi?
-Sasssodīts! Balss paketē, iespējams, radās kļūme. Lūdzu, nomaini uz 007! Atslēgas vārds – Alma.
-Nē, nu baigais abloms, bet uzdevums ir izi. Pag, a tu dzirdēji, kas šodien pilsēt…
Par laimi, komanda nostrādāja ātri, un vietējā pusaudža slengs tika nomainīts uz patīkamu sievietes balsi.
-Esiet sveicināta, Rānija!
-Sveiki, Alma! Lūdzu, pārbaudi nākamo klientu un norādi man sūtījuma kodu. Ir jāpasteidzas, lai viss tiktu piegādāts laikā.
-Pieprasījums tiek apstrādāts. Pakas kods – 2458, saņēmējs dzīvo Mallow ielā, pie lielveikala “KEVIX”, lūdza pagaidīt pie ārdurvīm, ārējā izskata īpatnība ir īsi un tumši mati, kreisajā puslodē noskūti. Plānotais piegādes laiks – 19:45.
– Labi, nosūti koordinātes uz kons… – Rāniju pēkšņi pārtrauca MI, pareizāk sakot, Alma.
– Piegāde ir atcelta. Paciņa jānodod uz likvidāciju pilsētas nomalē, poligonā, sūtu koordinātes…
– Nesūti. Vietnē atzīmē paku kā jau likvidētu, es netaisos izmest desmitiem paku dienā. Man ir apnicis braukt šurpu turpu un tērēt degvielu, par kuru es pati maksāju! – jaunietes balsī nebija dzirdama agresija, tikai nogurums, nogurums, un atkal – nogurums.
Spriediet paši – CYBERSTACK kurjeru algas nav augstas, un viņiem pašiem ir jāsedz degvielas izmaksas. Taču pie durvīm jau klauvē maksājums par dzīvokli, internetu, bet zemāk, sevi skaļi piesakot, burkšķ vēders.
– Bet, Rānija, jūs nevarat tā rīkoties, tas ir likuma pārkāpums un…
– Es varu visu. Zini, ko? Paciņa tagad ir manās rokās, pareizi?
-Pareizi, – šķietami bezdvēseliskās mašīnas balsī varēja sadzirdēt satraukuma un šaubu notis, jo šobrīd no Rānijas varēja sagaidīt jebko.
-Un, ja vēlos, varu to atvērt, vai ne? – uz brunetes lūpām parādījās smīns un sava veida azarts, jo viņai bija patīkami izjust kontroli pār šo sūtījumu, tāpat kā melnais ledus jūt kontroli pār hakeri, izlemt tā likteni, tāpat kā megakorporācijas spēlējas ar nevainīgo cilvēku likteņiem.
– Varat, bet tas ir līguma pārkāpums un konfidenciāla info… – Alma nepaguva pabeigt.
Salonā atskanēja asmeņa, kas maigi pārgrieza kartona kasti uz pusēm, skaņa, un Rānijai radās iespēja aplūkot sūtījuma saturu. Tajā bija iepakots neliels fotoalbums ar pelēku kaķi uz vāka un mazs maisiņš. Fotoalbumā bija apkopotas dažādas bildes no ģimenes svinībām ar nosaukumu „Baltā galdauta svētki”, taču Rānijas uzmanību vairāk piesaistīja milzīgs skaits ēdiena pozīciju un desertu (viens no tiem pat izskatījās pēc kaut kā ar maizi un putukrējumu). Blakus galdam stāvēja smaidoši bērni sarkanos svārkos, baltās blūzēs un savdabīga dizaina ādas apavos. Izskatās, ka katrs apģērba gabals ir tradicionāls.
– Neviens jau neko tādu mugurā nevilks. Maksimums hūdiju, kas labi aizsegs acis. Tagad šie cilvēki, izejot uz ielas, vienas sekundes laikā tiktu nosaukti par klauniem. Kāds tas vispār ir gads? – meitene uzmanīgāk aplūkoja uzrakstu, kas atradās zem bildēm. – 2021. gada 4. maijs. Tātad bildes tika uzņemtas pirms 56 gadiem. Interesanti. Un kas tad atrodas maisiņā?
Bet maisiņā bija atrasts tikai viens aksesuārs – broša. Izskatās, ka agrāk tās piestiprināja pie apģērba.
-Alma, vai tu vari noskenēt attēlu, ko es tagad pārsūtīšu uz mākoni? Atrodi kaut kādu informāciju par šo lietu.
-Pieprasījums tiek apstrādāts, – Rānija gaidīja izmeklējuma rezultātus apmēram 30 sekundes. –Tā ir sakta, baltu nacionālā rota sieviešu tērpu saspraušanai, liela pakavveida dekoratīvā broša. Parasti izgatavota no bronzas, sudraba vai dzelzs.
– Skaidrs, – kurjere smagi nopūtās. Kārtējā senā kultūra, no kuras atsakās. Alma, kāpēc mēs visu pazaudējām te, kiberpankā? Piemēram, saikni, kas gadsimtiem apvienoja civilizācijas. Mūsdienās visi pieminekļi nojaukti, lai atbrīvotu vietu debesskrāpjiem, visas ģimenes fotogrāfijas sasmalcinātas ar ielu samuraju asmeņiem, visi morāles pamati un principi aprakti zem bieza implantu, čipu un kiberdeku slāņa.    Mūsdienās nav nekādas dažādības un unikalitātes, vien noziedznieku klanos. Ikviens iedzīvotājs ir vienlīdz nelaimīgs. Iedomājies, pēc čipa ievietošanas smadzenēs, kuram bija jāpaplašina ATMIŅA, neviens NEATCERAS savus senčus. Cik smieklīgi un paradoksāli, ja nebūtu tik skumji. Arī es neko vairāk neatceros…
YOVA salonā iestājās klusums. Tāds valkans, lipīgs, tas apņēma Rāniju no galvas līdz kājām, bet Alma nesteidzās atbildēt, jo nezināja, ar ko. Rānijai viņa nebija sveša, toties MI nav dvēseles. Alma vienkārši nav cilvēks. Alma nekad nesapratīs. Ja kāds šajā brīdī ietu garām kurjeres mašīnai, viņš izdzirdētu klusumu, nogurumu un… klusus šņukstus. Tā cilvēka šņukstus, kurš nemaz nepazina sūtījuma saņēmēju, bet jutās sagrauts, it kā no viņa izrāva kaut ko viņam piederošu. Tā cilvēka šņukstus, kurš nekad neieraudzīs gaišās nākotnes starus, izņemot neona izkārtnes un raibas implantu reklāmas.
–Vai šis bija pēdējais klients? – jautājums nepārprotami bija adresēts Almai.
-Jā.
-Vari atkal augšupielādēt poligona koordinātas?
-Tomēr nolēmāt likvidēt sūtījumu?
– Tieši tā, – Rānija pārliecināti atbildēja, paceļot savu transportu gaisā un pazūdot bezgalīgajā cilvēku plūsmā Erisas pilsētā. Pilsētā, kurā šodien izdzisa pēdējā cerības, pēdējā prieka un pēdējā cilvēciskuma gaisma.

Agnija Jemeļjanova,
Riebiņu vidusskolas 11.klases skolniece

                                                                                     Ir daudz virzīņu iz kuru pusi īt

Pasauļā ir daudz ceļu. Plaši i radzami ceļi pastuov jau daudzus godus, pa tim staiguojušys daudzys cylvāku paaudzis. Pa šauruokim ceļeņim staigoj daudz rešuok. Ir aizmiersti ceļi, aizauguši i pavysam naatkluoti. Voi kaids pa tim kod puorīt? Cik vyspuor ir ceļu? Tik cik cylvāku? Voi vairuok? Ceļš nav tikai attuolums nu vīnys vītys da cytai, ceļš ir arī pīredze i zynuošonys. Kotram cylvākam ir sovs, pats īpašuokīs jo ceļš, kū mes saucom par likteni.

Jau nu bierneibys myusim ir juopījam dažaidi lāmumi – ar kū spielātīs, ar kū draudzeitīs. Vāluok byus juodūmoi par tū, kū muoceitīs un par kū kļiut. Kaidam tei izvēle ir saprūtama un kaidam nuokās pa tim izvielis ceļim vairuok pastaiguot, puorejūt nu vīna iz cytu. Cyts tai vysu dzeivi i nūstaigoj. Nav jau divu vīnaidu cilvāku, i nav jau vīnaidu ceļu.

Sovu ceļu mes apsazynojam jau bierneibā, kod veidojās myusu paradumi i vielmis. Kotram cylvākam ir sovys rakstura īzeimis. Arī man jau nu bierneibys kaids ik pa laikam pajautoj :”Par kū tu gribi kļiut?”. Munys atbildis munys dzeivis laikā ir mainiejušuos daudzys reizis. Ir breižy, kod nav atbildis uzreiz, ir juopagaida. Tū drūši vīn ir ītekmiejuse vide, kurā as dzeivoju. Tī bierneibys ceļi, kas jau palykušy aiz mugorys, gon beja zīdūs vīn. I mameņis bolss tī skaņāja gondreiž iz kotra sūļa. Ceļš tod beja vīns i labi ībraukts,  a kod palika akmeņainuoks, mama mani panāma kliepī i panesa gabaļeņu. Šudiņ asmu jau iz cyta ceļa, kurš bīžuok sazadoluos. I arvīņ bīžuok as asmu te vīna, i man pošai tagad ir joizlemj, iz kurīni īt. Šūbreid man ir treis ceļi, pa kurim as gribātu dūtīs tuoluok, labi ka tys man nav vēļ juoizļemj šūgod, cytaidi byutu gryuts. Ogruok dūmuoju, ka vareišu staiguot pa vysim, bet tagad saprūtu, ka laikam nā. Ikvīns var kļiudeitīs, bet kai tuoļuok, tys atkareigs nu myusim pošim.

Myusu dzeive jau nav tikai profeseja, tei ir arī attīksme pret vysu apkuortejū pasauli. Ir daudz breiniškeigu profeseju. Voi ir tikpat daudz breiniškeigu cylvāku? Mes poši izavieļejom, kaidi grybom byut: laipni, jautri, dryumi, montkuoreigi voi bezatbildeigi. Tev var īmuoceit kļiut par lobu inžineri, bet tev pošam ir juoīzamuoca kļiut par lobu cylvāku. Ceļš kolnā var byut gryuts, bet sevi ir juopuorvar, lai sasņīgtu viersyutņi.

Kotram dzeive sovā ceļā gon jau ir paredziejuse sovus akmiņus, kam juouzkuop, vai kam juopuorkuop, lai īgiutu sovu pīredzi i gudreibys. Nav svareigi, voi mes poši izavieļejom sovu ceļu voi ceļš izavieļej myusus, golvonīs, lai myusim pīteik spāka pa tū cīneigi īt. Dzeivis ceļš ir myuža ceļš, i cik labi, ka jis nastuov iz vītys.

 

Marta Bruzgule,

Viļānu vidusskolas 7.klases skolniece

Informāciju sagatavoja Anita Deksne